Pirms aptuveni diviem gadiem māksliniece Vita Lukstiņa aizsāka ambiciozu un garīgi piesātinātu radošo ceļojumu – radīt savu, laikmetīgu interpretāciju vienam no kristīgās pasaules nozīmīgākajiem sižetiem – “Svētajam Vakarēdienam”.
Šodien šis vērienīgais darbs ir nonācis līdz skatītājiem, iedvešot jaunu dzīvību Bolderājas Evaņģēliski luteriskās baznīcas telpās un rosinot baznīcēnus uz dziļām pārdomām par ticības aktualitāti mūsdienās.
No “Facebook” sludinājuma līdz altāra skicei
Mākslas darba tapšanas process bija neparasts un sabiedrību iesaistošs. Lai iegūtu dzīvu un autentisku materiālu, Vita sociālajā tīklā “Facebook” publicēja aicinājumu, meklējot 12 vīriešus, kuri būtu gatavi kļūt par prototipiem bībeliskajiem mācekļiem. Šī savdabīgā fotosesija kalpoja par pamatu gleznas skicei, ļaujot māksliniecei darbā iemūžināt reālus mūsdienu cilvēkus.
Māksliniece atzīst, ka sākotnējās cerības darbu pabeigt trīs mēnešu laikā izrādījās pārāk optimistiskas – kopumā process aizņēma divus gadus. Tomēr viņa uzskata, ka tieši šis nesteidzīgums ļāvis gleznai iegūt tās pašreizējo dziļumu un raksturu. “Pateicoties tam, ka tas notika tādā tempā, kā tas notika, darbs ir izveidojies tieši tāds, kāds tas ir šobrīd,” skaidro autore.
Izaicinājums tradīcijām un simbolikas spēks
Sākotnēji glezna tika iecerēta kā jaunā altārglezna, taču sadarbībā ar draudzes mācītāju Oskaru Smoļaku tika pieņemts lēmums, ka tā ieņems citu, bet ne mazāk nozīmīgu vietu dievnamā. Mācītājs neslēpj, ka pirmajā brīdī darba modernais veidols viņam bijis patiess izaicinājums. Tomēr, veltot laiku gleznas uzlūkošanai, viņu uzrunājusi tajā ietvertā dziļā simbolu valoda, kas palīdzējusi mākslas darbu iemīlēt.
Pašlaik glezna ir izvietota tā, lai apmeklētāji varētu pieiet tai pavisam tuvu, izpētot katru detaļu un triepienu. Šāds izvietojums veicina personiskāku dialogu starp mākslas darbu un vērotāju, atgādinot, ka Kristus mācība nav tikai vēsturisks fakts, bet gan dzīva realitāte arī šodienas cilvēkam.
Sabiedrības spogulis un draudzes atzinība
Bolderājas draudzes locekļu vidū glezna izpelnījusies siltas atsauksmes. Daudzi tajā atpazīst savus paziņas vai pat draudzes locekļus, kas darbu padara īpaši tuvu un personisku. Piemēram, viens no gleznā attēlotajiem “mācekļiem” ir draudzes loceklis Ivars, kurš kopā ar pārējiem cer, ka darbs baznīcā atradīs savu pastāvīgo mājvietu.
Māksliniece uzsver, ka viņas pieeja – gleznot mūsdienu cilvēkus mūsdienu apģērbā – nav nekas revolucionārs, bet gan sekošana vēsturiskajai tradīcijai. Arī iepriekšējos gadsimtos meistari savos darbos attēloja laikabiedrus, tādējādi uzsverot Dieva klātbūtni konkrētajā laikmetā. “Es gleznoju to, kas ir tagad. Tas runā par to, ka Dievs ir šeit un šobrīd,” saka Vita Lukstiņa.
Aicinājums uz garīgu dziļumu
Gada nogalē un Kristus piedzimšanas svētku gaidās mācītājs Oskars Smoļaks, iedvesmojoties no jaunā mākslas darba, aicina iedzīvotājus izvairīties no virspusējības. Viņaprāt, modernais “Svētais Vakarēdiens” ir kā pamudinājums neapstāties pie ārējā veidola, bet mēģināt saskatīt dziļāko jēgu gan attiecībās ar cilvēkiem, gan savā garīgajā dzīvē. “Lai mēs uzdrošināmies iet dziļāk!” – tāds ir mācītāja vēlējums, raugoties uz gleznu, kurā ikviens sabiedrības loceklis ir mīļi aicināts pie Jēzus galda.
